Uzmetu kūleni vecmammas dārzā. Izšķaidu puspuvušu ābolu šodienas acīm tuvajā priedē. Kā bērnībā arī uz bluķa apsēžos.
Cukurīšu vasaras beigās nav, toties vectēva stādītā ābele ir grandioza: kupla plešas pār malkas grēdu.
Kaili upeņu krūmi. Violetās rokas dažam joprojām rada šausmas. At­maigst, dzirdot par zaptes maizi.
“Mīlu, nemīlu”, pie akas izteicās pie­nenes. Turpat, uz skārda vāka, vec­ais vagu taisnotājs. Kāds piemirsa nolikt aiz šķūņa durvīm, kuras atslē­ga, garāka par sprīdi, reiz Londonā gadījās. “Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes.”
Māsa, māsīca un brālēni, mūsu bēr­nī­ba. Aizdomājos... Arī ābelēm laiks uzelpot. Ceru ik gadu lasīt ābolus.