Māceklis ēnas pusē

✻
Kā iet?
Atbalss plešas.
Iezogas dzēlīgs vējiņš pa logu
starp­ām, kust saburzītas lapas.
Sniegpārslas ir nokritušas.

✻
Kailē līgojas zari,
trauslākie lūzt,
cirtiens šķeļ stumbru,
velkot kāds nošķiras,
smagos atbrīvo liesma.

✻
Tumšzaļās lapas zeltē,
dažas brūnas, pavisam brūnās
aizslaucītas. Kādai izdodas
ziemā uz zara noturēties,
plivinās izbalējušas.

✻
Apmācies laiks rit apstājies.
Kamdēļ retināts gaiss?
Saki!
Nav ļauts,
starpplakņu likumsakarības.

✻
Elpo krāsas,
lapas dzena pelēkumā tvīkst.
Uz akmens iegūlusies sūnās zīle
auto riepas protektorā
sapuva bez čaulas.

✻
Džinkst ausis, mikroskopiskā griezumā bailītes;
asins plūdums tek pār sarecējušiem kunkuļiem;
lidinās muša, uz utubungas naga nosēžas;
stindzinoši, tas es vai sāpošā kāja?

✻
Lēnītēm sveras mēbele, saskaras, atspērusies
kārba paceļas, mirklis un nogāžas.
Iedangāts spīd skārds. Laikapstākļi apliecinās
rūsas šķetinātu ietvaru. Krīt ēnas:
maiņās Saule un Mēness ieskatās.

✻
Kosmisks tukšums,
izgriezts vēl neesmu,
galīgs nekas iederas.
Trauslums — šķembas
ugunī debesis dzenas.

✻
Pastāvēšana atzīta.
Kurpēs brīva vieta, ir izmestas.
Jaka uzjundī liesmu,
virmo violets, līdzās riet Saule.
Laiks aizgājis.